Sievietes zinātnē


Silvija Tilko – Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Arheoloģisko materiālu krātuves vadītāja.

1. Mazliet pastāstiet par pašu sākumu – Kā notika Jūsu profesijas izvēle, cik viegli bija pierādīt sevi? Profesija un ģimene?

Vēlējos iestāties LU vēstures fakultātes nodaļas neklātniekos. Liels bija mans pārsteigums, kad netiku uzņemta ! Izrādās, ka neklātniekiem togad bija nosacījums, ka obligāti jāstrādā specialitātē. Tolaik strādāju Lauksaimniecības ministrijas Mācību līdzekļu apgādā. Manu bēdu nejauši dzirdēja mūsu kasiere Vilsones kundze. Viņa atcerējās, ka jaunībā mācoties LU bija pazinusi arheologu Ādolfu Stubavu, kurš tūdaļ tika sazvanīts un mans darba liktenis bija izšķirts arheoloģijai par labu. Tā, 1973. gada sezona bija visgarākā, ko pavadīju izrakumos – no 17. maija līdz 31. oktobrim. Izrakumi tika izdarīti Salaspils Zviedru skanstē un Livonijas ordeņa Salaspils mūra pilī. Darbi noritēja teritorijā, kur bija plānots celt Rīgas hidroelektrostaciju.

1974. gadā sāku mācīties universitātē vēsturniekos vakara nodaļā, un varēju strādāt Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļā pilnu darba laiku. Vairākus gadus nodaļā pildīju mašīnrakstītājas pienākumus un vasarās varēju izvēlēties, kurā ekspedīcijā strādāt. To arī izmantoju un iepazinu arheoloģiskos pieminekļus visā Latvijā. Man patika ekspedīcijās valdošā romantiskā gaisotne, gan nakšņošana teltīs un vakariņu gatavošana uz ugunskura, gan tas, ka pavērās iespēja iepazīt citus Latvijas novadus.  Arheologa darbs ir kā saistošas grāmatas lasīšana – katra izrakumu diena paver kaut ko jaunu un nezināmu – atsedz mītņu slāņus vai apbedījumus, sniedz interesantas senlietas. Starp citu arheologa specialitāti nevar apgūt nevienā Latvijas augstskolā, Universitātē to māca tikai kā atsevišķu kursu. Pie mums arheoloģija jāmācās un jāapgūst pašiem, un tam vajadzīga pastāvīga prakse. No vecākiem kolēģiem jāapgūst izrakumu metodika. Man bija laime mācīties  no pieredzējušiem kolēģiem ne tikai izrakumu laukumā, bet arī ikdienā. Vienmēr visi neskaidrie jautājumi tika izdiskutēti, tika ieteikta arheoloģiskā literatūra ar kuru vajadzētu iepazīties un izmantot zinātniskā darbā.

Kamēr man nebija dēla, strādāju ekspedīcijās ārpus Rīgas, bieži mājās biju tikai brīvdienās. Kad dēlam palika 2 gadi, sāku strādāt Rīgas arheoloģiskajā ekspedīcijā, kā vadītāja vietniece strādāju Doma kapsētas izrakumos (1986. – 1989.), Melngalvja nama izrakumos (1992. – 1995). Pa dienu dēls apmeklēja bērnudārzu un vakarus pavadījām kopā. Vasarās vismaz vienu mēnesi dārziņu slēdza, tad mazo Mārci pieskatīja mana krustmāmiņa. No 12 gadu vecuma dēls pats uzsāka darba gaitas Rīgas izrakumos un strādāja visas vasaras, līdz vidusskolas beigšanai. Tur līdz ar viņu strādāja arī radu un draugu bērni, skolēni pierada pie fiziska darba un disciplīnas, kā arī nopelnīja pirmo algu.

2. Kāds bija ceļš līdz zinātnei, vai saskārāties ar kādiem izaicinājumiem kā sieviete?

 Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka arheologa darbs ir vairāk piemērots vīrietim, tas ir fiziski smags darbs, rokot ar lielajām lāpstām, piemēram, Vecrīgā virskārta jānorok 2-2,5 m, tikai tad pamazām tiekam pie konstrukcijām, kuras varam pētīt ar sīkajiem rīkiem. Tāpat, vasara,  sievietei jāpavada ārpus mājas, bērni jāņem līdz uz izrakumiem, kas rada papildus slodzi un stresu. Taču sievietes ir sīkstas un neatlaidīgas būtnes, ja viņām šis darbs nes gandarījumu. Un bieži, ja manām kolēģēm jautā, kāds ir Jūsu hobijs, tad atbilde: mans darbs ir mans hobijs. Arheoloģijā tāpat kā jebkurā citā zinātnes jomā, jo tu vairāk uzzini un izpēti kādu jautājumu, iedziļinies tajā, jo tev rodas nepieciešamība izzināt un pētīt dziļāk.

3. Arheologījas zinātniece – tas ir darbs ar lielu ieguldījumu un cēlu misiju. Pastāstiet dziļāk.

Manas zinātniskās intereses saistītas ar kaula un raga apstrādi vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaikos, vislielāko gandarīju sniedz manas publikācijas gan grāmatās “Senā Rīga”, kur ir pētījumi par dažāda veida Rīgas ķemmēm, kaula slidām un dažādu kaula priekšmetu izmantošanu senatnē, gan arī publikācijas “Arheoloģijā un Etnogrāfijā”, kur vairākos sējumos publicēti pētījumi par kaula un raga ķemmēm lībiešu kapulaukos. 

No 2001. gada vadu Latvijas vēstures institūta Arheoloģisko materiālu krātuvi, kurā ir zinātniskais arhīvs, kas veidots uz arheoloģisko izrakumu bāzes. Krātuvē strauji rit digitalizācija gan izrakumos zīmētajiem plāniem, gan foto negatīviem. Ir izveidotas datu bāzes, kurās ievietoti zinātniskie pārskati, zīmēto plānu, foto negatīvu kolekciju saraksti u.c. dokumentācija. Šo krātuves materiālu izmanto gan mani kolēģi – zinātnieki savā ikdienas darbā, gan studenti un pasniedzēji, rakstot savus bakalauru, maģistru un promociju darbus. Man ir prieks par jaunajiem zinātniekiem arheoloģijā. Viņi strādā ar lielu aizrautību un entuziasmu, apgūst jaunas tehnoloģijas.

4. Esot tagad un šeit, vai vēlreiz izdarītu tādu pašu izvēli?

Es domāju, ka noteikti jā, jo zinātne attīstās, ir daudz jaunu metožu senlietu datēšanā, senvietas uzmērīšanā, plānslīpējumi keramikai, aerolāzerskenēšana, magnetometra un ģeoradara izmantošana, fosfātu analīzes putekšņiem u.c. Protams, tam visam ir nepieciešams finansējums. Ceru, ka nākotnē valdība pievērsīsies arī zinātnieku atalgojuma palielināšanai un ņems vērā visu zinātnieku ieguldījumu.

5. Novēlējums visām sievietēm.

Sievietes! Ticiet saviem spēkiem. Jūs visas esiet skaistas un burvīgas. Mīliet sevi un savus mīļos. Vienmēr tiecieties apgūt ko jaunu. Lai mana devīze “tikai uz priekšu” Jūs iedvesmo!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *